Latviski
Krieviski
 Mums ir patīkami jaunumi. No šī brīža visām Runva vinčām 5 gadu garantija! Garantijas nosacījumi: 1.Vinčai ...
lasīt tālāk
Esam izveidojuši aprakstu par visurgājēja Laplandera pārbūvi, kā arī izveidota atskaite par Arctic Trophy ...
lasīt tālāk
Sadaļā mūsu darbi varat apskatīt jaunākos veikumus ŠEIT
Meklēt


Ceļojumi un maršruti raquo; Bastunas 2009

‘’Bastunas’’ Trofi reids.

Nedēļa pēc ‘’Vepskij Les’’ – esmu beidzot atgriezies normālā dzīves ritmā, sācis strādāt, atkal sāku skatīties uz kvadraciklu, varbūt kaut kur izbraukt?! Zvans no Mareka Mateiko, puisis, kuru pazīstu jau daudzus gadus – braucis Latvijas, Baltijas un Krievijas sacensībās, dubļus ēdis visās tuvākajās un tālākajās vietās. Piedāvā man braukt pārī kopā ar viņu Lietuvas Trofi-reida čempionātā „Bastunas Grand Prix 2009”. Marekam ir visas iespējas kļūt par Lietuvas čempionu ATV kategorijā, bet patstāvīgajam partnerim nav saremontēts kvadracikls, tāpēc ar prieku pieņemu šo piedāvājumu.
Bastunas sacensības ir 24h orientēšanās ar startu 21.00 , tas nozīmē, ka būs jābrauc visa nakts pa grūti izbraucamu apvidu un jāmeklē punkti, kas noteikti būs saslēpti viss skarbākajās vietās. Divas dienas pirms sacensībām kvadraciklam tiek uzstādītas papild gaismas un veikta mazā tehniskā apkope, lai būtu pārliecināts, ka pēc Vepskij Les viss strādā.
Ierodamies starta vietā un secinām, ka ir ieradušās daudz citas Latvija ekipāžas. Vilnis Zeiza un Vladislavs Bergmanis - TR3, Aigars Mizga, Ints Freibergs, Alvis Pētersons – TR1, Ivars Roze – Open. Visas klases ir pārstāvētas, izņemot TR2. Šajā grupā pat ir ieradušies viesi no Krievijas ar divām Toyota LandCruiser 70 automašīnām. Tā kā laiks ir diezgan auksts (pa dienu 6 grādi un naktīs ap 0) tad kvadraciklu komandas pieteiktas tikai 4. Mūs tas nedaudz apbēdina, jo tieši lielāks konkurentu skaits dod iespēju izcīnīt lielāku punktu skaitu čempionāta kopvērtējumam. Saņemam koordinātes no organizatoriem un sākam pētīt to atrašanās vietas apvidū datora ekrānā. Šajā brīdī uzmetu acis citām komandām, kaut gan līdz startam 3 stundas, visi sēž kur nu kurais un pēta koordināšu izkārtojumu kartēs, kompjūteros, GPS iekārtās utt. Nodomāju, kā šis sporta veids ir mainījies gadu laikā, tagad neviena komanda, vienalga vai tas Tūrists vai Sportists, nevar iztikt bez datoriem stūrmaņa vietās, dažiem pat datori uzstādīti arī līdzbraucējiem aizmugurē... Bet kā gan savādāk, pareiza punkta vietas atrašana apvidū, kur viss ir aizaudzis un katrs metrs nākas ar lielu piepūli, ir vitāli svarīga izšķirošai cīņai ar konkurentiem.
Koordinātes ir izbārstītas 80 km apkārtnē, pa vairākām zonām. No zonas uz zonu, kvadraciklus ir ļauts vest piekabēs, tas mūs nedaudz dara tramīgus, nekad agrāk tā neesam darījuši, tagad lai pārspētu konkurentus mums jāizdomā, kā ātri varam kvadraciklus atsiet un nostiprināt, lai procesu paātrinātu. Zonas ir sešas, tas nozīmē, ka sešas uzkraušanās un sešas nokraušanās, varētu būt jautri – jo motocikli jāuzdzen uz piekabes un tad jāsagriež par 90 grādiem lai tos varētu nostiprināt.
Notiek brīfings un starts kopējais pulksten 21.00. Izbraucam no nometnes, kā vieni no pirmajiem, tas dod mums priekšrocības, jo visi sacensības sāk no vienas zonas F, varēja sākt arī no zonas A, bet tad nakts melnumā būtu jābrauc pa purvu, ko man nemaz negribējās, atceroties nesenos piedzīvojumus Vepskij Les sacensībās. Redzot, ka lielākā daļa dalībnieku arī sāk ar zonu F, sapratām, ka nevienam negribas iebraukt purva akacī jau sacensību sākumā.
Pie nokraušanās mums mazs pārsteigums, manam mocim nosēdies akumulators... Dators bija atstāts ieslēgts, lai navigācija jau būtu ieslēgta startējot pirmajā posmā, tā laikam bija slikta doma. Kamēr es krāmējos gar piekabes stropēm, Mareks stādina garāmbraucošās mašīnas un jautā kam ir vadi, paveicās, vienam no skatītājiem tādi ir, un tiek laipni piedāvāts mums ‘’piepīpēt’’’. Šī mazā ķibele aizņem mums nedaudz laika, mums garām pabrauc vairākas automašīnas. Steidzīgi savācamies un dodamies pēc koordinātēm kaut kādā krūmu biezoknī, izrādās tās ir veca, ar ūdeni pārplūduša karjera, punkti ir salikti viens otram tik tuvu, ka spēj tik tos vākt – piebraucot moci rokas stiepiena attālumā un nobildējoties. Jābildē katrs mocis atsevišķi, punkti kopā ir 109, tātad 218 bildes, vēl pietam katra nesanāk, dažreiz jāpārbildē – man no šās domas vien jau palika slikti – sapratu, ka nakts būs gara un smaga...
Jau trešais punkts ir ielikts ūdenī, kur kvadraciklam ir līdz lampām, nodomāju, labi ka te ir izbraukuši tikai daži autiņi, nav vēl izrakņāts. Paņemam vēl dažus punktus ūdenī, pagaidām no močiem neesam nokāpuši, tuvojamies dažām automašīnām. Pēkšņi mana motocikla skaņa mainās, saprotu slīd variātors, nez kādā vīzē tur ir iekļuvis ūdens? Apstājamies, atveru korķi, izlīst kāds litrs ūdens, nesaprotu, kas par vainu. Līdz šim esmu peldējies ar moci visādos dziļumos, nekad nekas tāds nav bijis. Pamanu, ka variatora vākam pietrūkst divas skrūves, tieši tās, kas vākam pa vidu. Nav laika domāt, kur tās palikušas, ņemam ‘’makgaivireni’’ (pelēkā izolācijas lenta) un aizlīmējam caurumus, un tieši laikā, jo nākošie punkti ir ūdenī, kur dziļums vietām ir līdz kaklam. Neliels pārsteigums, esam nobraukuši tikai stundu no 24 st. gonkas, bet jau jāpeldas tādā dziļumā... konkurentu klātbūtne neļauj atslābināties un moči viens pēc otra tiek pārpeldināti uz otru krastu, tiek uzņemts foto un tad tas pats atpakaļ. Tusiņš zonā F ir jau tik liels, ka pie punktiem sāk veidoties sastrēgumi, mēs ar kvadracikliem veiksmīgi izlaužamies karavānas galotnē, mums priekšā ir tikai Latvieši Vilnis un Vladislavs ar TR3 mašīnām, viņiem dziļie ūdeņi padodas ātrāk un jau pēc pirmajiem 10 punktiem mēs viņus pazaudējam. Uzņemam konstantu tempu, saprotam, ka lieka staigāšana un pētīšana, kur labāk piebraukt, tikai kavē procesu. Vienkārši skatāmies ekrānā, kur ir punkts un braucam tā virzienā, galvenais lai ūdens dziļums nebūtu pāri galvai, tad varētu būt problēmas ar moča noturēšanu virs ūdens. Zonu F izbraucam 3 stundās, piebraucam pie savas piekabes un kraujamies virsū. Izņemot mūs ir izbraukuši tikai Vilnis un Vladislavs. Ārā 0 grādu, ūdens necaurlaidīgie kombinezoni ir pielieti caur augšu, tāpēc pašiem ir nedaudz vēsīgi. 40 min līdz nākošai zonai atļauj nedaudz sasilt.
Zona E, nedaudz atgādina Vepskij Les, mālainas meža vedēja rises, brīžiem 1 m dziļas. Pa risēm braukt ir silti, patstāvīgi jāvingro uz motocikla un ātrums nepārsniedz 10 km/h. Rises nobraucam pa vienu stundu, atkal kraujamies virsū, pamanām, ka ir ieradušās arī citas kvadraciklistus komandas, bet atšķirībā no mums, tām ir šoferi, kuri izlaiž kvadraciklistus zonas startā un sagaida zonas finišā, kas ne vienmēr ir viena un tā paša vieta. Mums pašiem viss jādara un vēl jābrauc liekie km, lai nonāktu pie piekabes, kur mēs to atstājām.
Pārbraucot no zonas E uz zonu D iebraucam laukā, kur ceļš atgādina bezceļa posmu, no sākuma tas mūs uzjautrina, bet tad kad Toyota 120 sāk spolēt ar visiem četriem pa kukurūzas lauku un mēs vairs nebraucam taisni, bet gan skatāmies uz ceļu caur sānu logu, paliekam nedaudz nopietnāki un sākam apsvērt izvēlētā maršruta precizitāti. Izvēlamies braukt pa lielāku ceļu, kas nav tik taisns, bet toties ir ar cietāku segumu.
 Zona D mums spēja sagādāt daudz pārsteigumu, principā tas ir kūdras izstrādes poligons, kur pamats ir tikai kūdra. Ja pats kūdras segums kvadraciklam nerada nekādus draudus, tad grāvji, kas atrodas starp šiem laukiem – gan. Organizatori bija salikuši punktus grāvjos, kuru platums bija no 6-8 m un dziļums no 4-6 m. Turklāt ūdens dziļums šajos grāvjos bija no 1.5 – 2 m. Ārā nu jau – 1 grāds, zāle pārklājusies ar ledu, sliedes automašīnām, kas šeit gājušas pirms stundas (Vilnis un Vladislavs) jau sasalušas cietas. Sakarā ar auksto laiku mūsu temps ir krities, un atkal līst iekšā ūdenī līdz padusēm galīgi negribas. Viss notiek gaužām lēni, vienu kvadraciklu ar otra kvadracikla vinčas palīdzību ielaižam grāvī – krasti ir tik stāvi, ka tā pat tos laist ir bīstami, grāvja vidū ūdens dziļums dažviet ir līdz kaklam. Nobildējamies un tad atkal ar vinču moci izvelkam. Process uz abiem močiem aizņem ap 20 min. Pa to laiku piebrauc konkurenti un tas ir tieši tas, ko mums vajadzēja – izlienot no grāvja mūsu temps pieauga uz pusi, nākamais grāvis tiek paņemts par 10 min, nākamais tā pat. Vienā no pēdējiem grāvjiem Mareka mocis vairs negrib kustēties, ūdenī sagāžam moci uz sāniem un redzam, ka starp stūres stieni, pussasi un riteni ir iestrēdzis bebra nograuzts sprungulis. Meiģinam to izraut, izsist ar veseri. Tad pieņemam lēmumu noskrūvēt riteni, atgādināšu, ka tas notiek ūdenī, kura dziļums ir līdz nabai. Pa to laiku piebrauc konkurenti, bet mēs jau skrūvējam riteni atpakaļ un velkamies ārā no šī drausmīgā punkta. Nu mums ir dubults spars, esam slapji pilnībā un mums uz papēžiem min konkurenti. Divi no pēdējiem punktiem šajā zonā atrodas viens otram blakus, vienu paņemam, bet otru nevaram atrast. 20 min to meklējam, kad jau grasāmies braukt prom, pieņemu lēmumu iekāpt dziļajā grāvī un paskatīties, vai tas tur nav paslēpts. Brīdī, kad ieveļos dūņās līdz jostas vietai lukturītis sagriežas un izgaismo 88 punktu, tas ir otrā grāvja krastā. Grāvis ir pilns ar dūņām un sataustīt pamatu tam nav iespējams, punktam piebraukt no otra krasta ir aizliegts. Pieņemam lēmumu neriskēt un punktu neņemam. Izbraucam no zonas, 5 km pa grantinieku un esam pie piekabes. Jau sāk aust rīts, kā jau vienmēr, tieši pirms saules uzlēkšanas ir viss aukstāk, tā arī ir, zobs uz zoba neturas. Pēdējiem spēkiem uzliekam kvadraciklus uz piekabes un iekāpjam automašīnā. Paldies dievam pārbrauciens uz nākamo zonu varētu aizņemt ap divām stundām (max. ātruma ierobežojums 70 km/h – kas tiek kontrolēts ar organizatoru melnajām gps kastēm uz kvadracikliem) pa šo laiku varētu nedaudz sasilt. Lai neapmaldītos arī mašīnā ieslēdzam datoru ar antenu, lai atrastu īsāko un ātrāko ceļu uz nākamo zonu. Siltajā salonā es sāku klanīties un migt ciet, ierosinu pirms starta nākamajā zonā pagulēt pusstundu. Mareks izsaka varbūtību, ka ja mēs aizmigsim tad tas varētu būt uz ilgāku laiku nekā pusstunda. Pa ceļam atlūstu, vēlāk Mareks man pateiks, ka es nogulēju veselas 15 min, kaut man pašam likās, ka tās bija tikai 2 min. Mareks ar respektu novērtēja manas navigatora īpašības - mašīnā pat aizmidzis es mainīju zoomu ekrānam tieši kā vajadzēja pēc attiecīgās situācijas. Kā tas ir iespējams es nezinu, varbūt daļa apziņas bija palikusi ieslēgta un uz Mareka jautājumu – Es neredzu ekrānā nākamo krustojumu?! Es esot pārslēdzis ekrāna izmērus navigācijas programmā tieši tā, lai viņš varētu to redzēt, kaut gan pašam acis bija aizvērtas un šādu viņa jautājumu neatceros.
Piebraucot pie C sektora, ierosināju pārģērbties citās drēbēs, kaut viņas nebija ūdens izturīgas, toties tās bija sausas. Izrādās tas bija pareizais lēmums – atgriezās dzīvīgums un labsajūta. Satikām Inta Freiberga ekipāžu, kas bija sacensību sākušas no otra gala – no A sektora. Līdz šim brīdim viņi bija izbraukuši tikai 3 sektorus, un bija diezgan slapji, un tā pat kā mēs – izskatījās saguruši. Apmainījāmies informācijā, kas katru mūs gaida un devāmies tālāk katrs savā virzienā. C sektors bija ātrs un viegls, kā jau mūs informēja Ints, grants karjera ar pāris dziļākām peļķēm un stāviem nobraucieniem. Daži no viņiem bija kvadraciklam par stāvu, tāpēc bija jāizdomā viltīgi veidi kā piebraukt punktam no citas puses. Izbraucot no C zonas domās jau esam B un A zonā, par kurām visi mūs ir brīdinājuši.
Pie B zonas piebraucam un satiekam Vladislava Bergmaņa atbalsta komandu, šie paziņo, ka Vladislavs ar savu TR3 tur iekšā jau ir 3 stundas. Saprotam, ka mūsu TR3 ir uzņēmuši labu tempu un mums viņus nenoķert. Dodamies zonā un priecājamies cik labi ir braukt pa dienas gaismu, pēkšņi var redzēt jaunas trajektorijas, kur labāk izbraukt, arī fotografēt ir daudz vieglāk un ātrāk. Pirmos 6 punktus ņemam ļoti raiti, ar nākošiem vairs tā neveicas, punkti secībā ir salikti abpus purvainam dīķim, lai sasniegtu nākošo punktu jābrauc pa maršrutu, kuru jau esi vienreiz izbraucis, un tajā ir vairāki riebīgi grāvji, kur pat kvadraciklam ir jāvinčojas. Vienu punktu meiģinam ņemt pa taisno. Kad niedres sāka palikt 3 m augstas, kvadracikls tās vairs nevarēja nolocīt un apstājās. Kad kāpu no moča nost iegrimu līdz šekumam. Kvadracikls sev veido ceļu noguldot niedres sev priekšā, tāpēc negrimst, savukārt cilvēka pēda nespēj noturēties un iegrimst dziļi dūņās. Saprotam, ka tā punktus nepaņemsim un braucam apkārt, kā to dara visi. Nokļūstam līdz vietai, kur pie punkta kāds ir meiģinājis piebraukt, bet pēdējos 20 m nav varējis pievarēt. Saprotam, ka tie ir mūsējie TR3. Kārtējā vieta, kur nav pamata, lai tiktu uz priekšu ar kājām ir jālien uz vēdera. Punkts ir pārāk tuvu lai no viņa tik vienkārši atteiktos. Nolemjam šo punktu ņemt, jo tad mums būs par vienu punktu vairāk nekā mūsu TR3 automašīnām. Saliekam zarus un sprunguļus uz dūņām un lēnām ripinām močus pāri, izdodas, punkts 101 ir mūsu. Ar punktu 102 un 103 arī ir jautri, bet mēs tos pievaram. Negribētu šo sektoru braukt naktī, pie sevīm nodomāju. Saprotam, ka sektors B šobrīd ir bijis viss smagākais un jautājam Lietuviešiem, kas brauc no sektora A, kurš grūtāks? Lietuvieši saka, ka A ir vēl grūtāks. Interesanti, bet Ints Freibergs mums teica otrādi. Nolemjam, ka nepameiģināsi – neuzzināsi. Braucot uz zonu A iebraucam lauku veikalā, nopērkam vēl dzeramo ūdeni un ēdamo. Piekodinu Marekam lai paņem šokolādi enerģijai. Katrs apēdam pa divām tāfelītēm šokolādes un jūtu, ka manas baterijas uzpildās. Sākam kalt stratēģiju. Zona A ir viena no smagākajām – purvs ar akačiem un iebraukšanu vienā galā un izbraukšanu otrā. Tas nozīmē, ka, ja mums pietrūks laiks, mums tā pat būs jāšķērso purvs, jāuzkraujas un līdz pulksten 21.00 jāfinišē. Pulkstenis ir 17:30. Nolemjam, ka pulksten 19:00 metam mieru punktiem un meiģinam tikt līdz piekabei. Šie visi lēmumi ir svarīgi, jo ja finišē pēc pulksten 21:00 sacensība nav ieskaitīta vispār. Braucot ārā no purva var pārdurt riepu, salauzt pusasi, nolauzt stūres pirkstu utt. Tāpēc jāierēķina laiks nejaušībām. Atstājam piekabi pie sektora finiša un braucam 7 km līdz sektora startam ar močiem. Dīvaina sajūta braukt ar kvadru pa asfaltu, kad no visurienes karājas zāles un mocī ir ap 50 kg lieku dubļu slāņa. Tas pie ātruma 60 km/h uzvedas galīgi jocīgi. Esam tā uzvilkušies un sajutuši uzvaras garšu, ka pirmos 10 punktus paņemam vienā acu mirklī, skatītāju klātbūtne mūs pamudina uz drosmīgākiem gājieniem, punktus ņemam tik ātri, ka es pat ierosinu uztaisīt padzeršanās pauzi. Skatītajiem prasām vai visi punkti būs tik smagi, šie saka – jā. Tas mūs iepriecina, jo pēc visa tā, ko mēs šajās 21 stundā esam piedzīvojuši, šie punkti ir semučkas. Daži no viņiem bija ievērības cienīgi – piemēram punkts purva vidū, kur viss šūpojās kā uz batuta. Pieļauju, ka tādam izlūzt cauri nebūtu patīkama lieta. Daži bija dziļi ūdenī, bet ne tik dziļi kā pa nakti. Kā izrādījās divi punkti nebija ņemami – tie bija tā saucamie „muļķu” punkti, kas ielikti nereālās vietās, kurus lai paņemtu vajag motorlaivu vai ūdens moci. Tā mēs izbraucām no A sektora 18:30. Sapratām, ka kvadraciklu konkurenti mūs vairs nenoķers un mierīgi uzkraujoties devāmies uz bāzi lai finišētu. Rezultāts mums jau bija skaidrs, mēs esam pirmie, ja vienīgi tiesneši neatradīs ātruma pārkāpumus distancē, vai aizliegto zonu šķērsošanu maršrutā. Bāzes vietā atdevām melnās GPS kastes, kontrolčipus un fotogrāfijas un pa taisno devāmies uz siltajām dušām, kuras izbaudījām kā nekad agrāk. Šādos brīžos arī nedzērājs dzers un katrs izdzērām ap 300 g. šņabja. Nogurums sevi ilgi nelika gaidīt, pēc stundas mēs jau gulējām siltās pionieru kempinga gultās, kaut temperatūra istabiņā bija tikai 12 grādi, izgulējāmies fantastiski.
Svētdienas rītā notika apbalvošana, visi Latvieši ieņēma godalgotās vietas, izņemot Aigaru Mizgu, jo jau pirmajā sektorā viņš salauza tilta reduktoru un bija spiets izstāties. Mēs esam savākuši viss vairāk punktus – 105. Vilnis Zeiza par vienu mazāk 104. Kvadraciklu ieskaitē otrā vieta ir atradusi 85 punktus, viņiem nepietika laika lai iebrauktu A sektora. Latviešu ieņemtās vietas:

TR3 – Vilnis Zeiza (1) Vladislavs Bergmanis (2)
TR1 – Ints Freibergs (1) Alvis Pētersons (2)
Open – Ivars Roze (2)
ATV – Arnis Namajuns, Mareks Mateiko (1)

Secinājumi:
Šādi pasākumi ir nedaudz par ekstrēmu, bet no otras puses neviens jau tev neliek ņemt visus punktus. Bet cilvēka dabā ir pieveikt visu, ko viņiem liek pretī, it īpaši ja tās ir sacensības un Tev ir jāaizstāv Latvijas vārds. Bet iespējams es runāšu pa visam citu valodu pēc pāris mēnešiem – iespējams domāšu: cik forši mēs toreiz Lietuvā pavizinājāmies!

Arnis Namajuns

 

Bastunas

 
 
Tālrunis: +371 29458000
Darba laiki: Pirmdiena līdz piektdiena - 09:00 līdz 17:30
Sestdiena - slēgts
Svētdienas - slēgts
Par jebkuru jautājumu kontaktējiet 4x4veikals@gmail.com
© 2009 visas tiesības reģistrētas SIA ATV centrs.
Informāciju no šīs lapas publicēt atļauts tikai ar īpašnieka
rakstisku atļauju.
Valid XHTML